Autodidaktisms jeb pašizglītošanās un tā vēsture

Autodidaktisms jeb pašizglītošanās pēc definīcijas nozīmē, kas persona pati izglīto sevi jautājumā vai jomā, par kuru tai iepriekš ir bijusi ļoti maza vai vispār nav bijusi formāla izglītība. Tāpēc varētu teikt, ka autodidaktismu veic ikviens, kurš papildus skolai vai darbam pats apmāca sevi kādā jomā. Šī pašizglītošanās, manuprāt ir viens no labākajiem un lieliskākajiem veidiem kā ne tikai uzzināt jaunas lietas, bet vispār paplašināt savus uzskatus, pasaules redzējumu un, protams, intelektu.

Lai gan saka, ka autodidaktismu parasti papildina mācīšanās klasēs, auditorijās vai kaut vai mācību grupās, tas nav obligāts nosacījums, lai cilvēks būtu autododakts. Lai par tādu kļūtu un sāktu pašizglītoties viss, kas ir nepieciešams, ir apņēmība un vēlme mācīties, jo, ja vien tev šīs divas lietas būs, tu noteikti veiksmīgi varēsi kļūt par autodidaktu.

Šī izglītošanās joma ir gandrīz tik pat sena, kā tādas jomas kā filozofija, jo pirmos filozofus varētu dēvēt par autodidaktiem. Pirmie filozofi paši sāka pētīt dabu un Dievu, lai labāk izprastu šīs jomas, piemēram, filozofs no Andalūzijas Ibns Tufails ap 1160. gadu uzrakstīja noveli, kura balstījās uz viņa paša filozofiskajiem atklājumiem un kuras galvenais varonis arī bija autodidakts. Vēlāk autodidaktisms tika pielietots ne tikai filozofijas jomā, bet to sāka arī pielietot kā pedagoģijā ap 14. gadsimtu, tā astroloģijā Renesanses laikā un pat politikā gan Renesansē, gan vēlāk 17. gadsimtā.

Nākamo autodidaktisma posmu varētu datēt ar jau 18. gadsimtu, kad populāri bija romāni, kuru galvenais varonis bija izteikts autodidakts. Šie varoņi sākot no Heteres Andreas Viljamsas stāsta, kura varonis ar autodidaktisma paņēmieniem centās iekarot kādas citas varones sirdi, līdz Žaka Rankares darbam, kurā tiek aprakstīta kāda filozofa Džozefa Džakotota dzīve un tas, kā viņš atklāja, ka viņš spēj mācīt par lietām, kuras viņš tā īsti nezina, tikai šī autodidaktisma fenomena palīdzības dēļ.

Nesenāki spilgti autodidaktisma attēlojuma piemēri ir 1997. gada filma “Krietnais Vils Hantings”, kuras galvenais varonis ir spilgts autodidakts, kā arī televīzijas seriāls “Noziedzīgie prāti”, kurā viens no varoņiem – aģents Spensers Rīds – ir autodidakts. Šis visai biežais autodidaktisma attēlojums kā literatūrā, tā filmās un televīzijā tikai rāda, cik šāda zināšanu apguves joma ir lieliska un interesanta, taču, diemžēl, iespējams ne pārāk bieži sastopama parādība.

Tieši tāpēc mūsdienās lielāku uzsvaru vajadzētu likt tieši nevis uz to, ka tikai tie, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību ir spējīgi kvalificēties noteiktām profesijām un ir uzskatāmi par cilvēkiem ar noteiktu intelekta līmeni, bet gan apstiprināt un atbalstīt arī autodidaktismu un tos  cilvēkus, kuri, iespējams, labprātāk izglītotos paši, nevis to darītu universitātēs vai augstskolās. Ar autodidaktisma palīdzību nereti ir iespējams panākt pat daudz labāku rezultātu, nekā apgūstot to pašu vielu klasēs, tāpēc noteikti šādu mācīšanās formu nevajadzētu noniecināt.

Bet, ja vēl neesi pārliecināts, ka autodidaktisms tiešām ir ideāls veids, kā mācīties, izglītoties un, ka ar tā palīdzību ir iespējams ko sasniegt, tad šeit būs neliels uzskaitījums ar populāriem autodidaktiem: Ernests Hemingvejs, Johans Volfgangs fon Gēte, Stenlijs Kubriks, Vudijs Alens, Kventins Tarantīno, Stīvens Spīlbergs, Kreigs Fērgusons, Deivids Bovijs, Džimijs Hendriks, Eminems, Rasels Krovs, Brāļi Raiti, Tomass Edisons, Leonardo da Vinči, Bendžamins Franklins, Ābrahams Linkolns un vēl daudzi citi.