Pašīzglītošanās vai formālā izglītīga – kas ir labāks?

Mūsdienas formālā izglītība – augstskolas, universitātes vai pat koledžas absolvēšana – tiek uzskatīta par tādu kā noteiktu prestižu un zīmi, ka tu esi labāks par tiem, kuriem šī augstākās izglītības iestādes grāda nav. Bet, manuprāt, šāda attieksme ir ļoti nepareiza, jo ne vienmēr visu var iemācīties augstskolās, kā arī gandrīz vienmēr pašizglītošanās dod lielākus augļus nekā augstskolas absolvēšana.

Bieži vien cilvēki saka, ka augstskola tās absolventiem ir sniegusi atbildības sajūtu, prasmi iekļauties termiņos, kā arī prasmi dziļāk pētīt dažādas jomas un pēc tam par tām rakstīt dažāda veida darbus. Un, lai gan tas tā ir, tāpat šāda veida prasmes var iegūt arī pašizglītošanās ceļā. Prasmi iekļauties terminos ikvienam ir iespēja pārbaudīt un uztrenēt ik dienas. Vienalga vai tas ir laikā apmaksāt rēķinus, vienas dienas laikā paspēt izmazgāt visu netīrās veļas kalnu vai kas cits. Mēs savu laiku mācamies pārvaldīt ik dienas, un, tā kā iekļaušanās termiņos nav nekas cits kā laba laika menedžēšana, tad to noteikti var paveikt ikviens.

Dziļa dažādu tēmu analīze un darbu rakstīšana, iespējams, ir viena no nepatīkamākajām lietām ikviena studenta dzīvē. Taču tas, ka studenti šos darbus raksta, nodod un saņem par tiem vērtējumu automātiski nenozīmē dziļāku vai labāku izpratni par konkrēto tēmu. Pirmkārt, šāda veida darbi tiek rakstīti pamatojoties un noteiktām nodaļām milzīgu jomu un tēmu klāstā, kas nozīmē, ka dziļāk tiek apskatīta tikai viena neliela daļiņa no visas tēmas. Un, otrkārt, bieži vien šie darbi nemaz tik dziļi neanalizē tēmas, jo lielākā daļa studentu tos raksta pēdējā brīdī, kad nav laika izanalizēt ikvienu aspektu, bet vairāk tiek tā teikt “liets ūdens” tikai lai sasniegtu noteikto apjomu un darbs tiktu nodots laikā. Tajā pašā laikā pašizglītošanās dod iespēju tev veltīt tik laika, cik tu vēlies pētot ikvienu aspektu, kurš tev liekas interesants, tātad ne tikai tev nav jāsasteidz šī dziļākā izpēte, bet tu vari arī to darīt par tēmām, ka interesē tevi, nevis tavus pasniedzējus.

Pastāv uzskats, ka formālā izglītība veido indivīdus, kas labi orientējas dažādās jomās, jo mācību iestādēs tiek mācīti dažādi priekšmeti. Bet šāda mācīšana ne vienmēr ir optimāla. Vairāk nekā bieži studenti ir spiesti mācīties priekšmetus, kuri tiem vispār neinteresē. Šajā gadījumā pastāv iespēja, ka studentam ne tikai var rasties nepatika pret konkrēto jomu, bet viņš noteikti izniekos daudz sava laika tēmai, par kuru viņš aizmirsīs tikko kā tiks uzrakstīts eksāmens vai nodots pēdējais darbs. Tur pretī pašizglītošanās ļauj ikvienam mācīties tikai tās tēmas vai jomas, kuras tiem interesē, tādejādi izslēdzot gan nepatikas radīšanas, gan laika izšķērdēšanas iespējas.

Katra paša izvēlē ir izsvērt visus plusus un mīnusus katras formas izglītībai, jo ne visi cilvēki ir vienādi. Taču tiem, kuri vēlas izglītību iegūt paši, bet baidās, ka tā tie nespēs iegūt kāroto amatu, man ir laba ziņa, jo, lai gan ļoti lēni, bet notiek attīstība darba devēju vidū, kad tie uzmanību pievērš ne vairs augstskolas diplomam, bet gan īstām prasmēm un zināšanām.



Autodidaktisms jeb pašizglītošanās un tā vēsture

Autodidaktisms jeb pašizglītošanās pēc definīcijas nozīmē, kas persona pati izglīto sevi jautājumā vai jomā, par kuru tai iepriekš ir bijusi ļoti maza vai vispār nav bijusi formāla izglītība. Tāpēc varētu teikt, ka autodidaktismu veic ikviens, kurš papildus skolai vai darbam pats apmāca sevi kādā jomā. Šī pašizglītošanās, manuprāt ir viens no labākajiem un lieliskākajiem veidiem kā ne tikai uzzināt jaunas lietas, bet vispār paplašināt savus uzskatus, pasaules redzējumu un, protams, intelektu.

Lai gan saka, ka autodidaktismu parasti papildina mācīšanās klasēs, auditorijās vai kaut vai mācību grupās, tas nav obligāts nosacījums, lai cilvēks būtu autododakts. Lai par tādu kļūtu un sāktu pašizglītoties viss, kas ir nepieciešams, ir apņēmība un vēlme mācīties, jo, ja vien tev šīs divas lietas būs, tu noteikti veiksmīgi varēsi kļūt par autodidaktu.

Šī izglītošanās joma ir gandrīz tik pat sena, kā tādas jomas kā filozofija, jo pirmos filozofus varētu dēvēt par autodidaktiem. Pirmie filozofi paši sāka pētīt dabu un Dievu, lai labāk izprastu šīs jomas, piemēram, filozofs no Andalūzijas Ibns Tufails ap 1160. gadu uzrakstīja noveli, kura balstījās uz viņa paša filozofiskajiem atklājumiem un kuras galvenais varonis arī bija autodidakts. Vēlāk autodidaktisms tika pielietots ne tikai filozofijas jomā, bet to sāka arī pielietot kā pedagoģijā ap 14. gadsimtu, tā astroloģijā Renesanses laikā un pat politikā gan Renesansē, gan vēlāk 17. gadsimtā.

Nākamo autodidaktisma posmu varētu datēt ar jau 18. gadsimtu, kad populāri bija romāni, kuru galvenais varonis bija izteikts autodidakts. Šie varoņi sākot no Heteres Andreas Viljamsas stāsta, kura varonis ar autodidaktisma paņēmieniem centās iekarot kādas citas varones sirdi, līdz Žaka Rankares darbam, kurā tiek aprakstīta kāda filozofa Džozefa Džakotota dzīve un tas, kā viņš atklāja, ka viņš spēj mācīt par lietām, kuras viņš tā īsti nezina, tikai šī autodidaktisma fenomena palīdzības dēļ.

Nesenāki spilgti autodidaktisma attēlojuma piemēri ir 1997. gada filma “Krietnais Vils Hantings”, kuras galvenais varonis ir spilgts autodidakts, kā arī televīzijas seriāls “Noziedzīgie prāti”, kurā viens no varoņiem – aģents Spensers Rīds – ir autodidakts. Šis visai biežais autodidaktisma attēlojums kā literatūrā, tā filmās un televīzijā tikai rāda, cik šāda zināšanu apguves joma ir lieliska un interesanta, taču, diemžēl, iespējams ne pārāk bieži sastopama parādība.

Tieši tāpēc mūsdienās lielāku uzsvaru vajadzētu likt tieši nevis uz to, ka tikai tie, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību ir spējīgi kvalificēties noteiktām profesijām un ir uzskatāmi par cilvēkiem ar noteiktu intelekta līmeni, bet gan apstiprināt un atbalstīt arī autodidaktismu un tos  cilvēkus, kuri, iespējams, labprātāk izglītotos paši, nevis to darītu universitātēs vai augstskolās. Ar autodidaktisma palīdzību nereti ir iespējams panākt pat daudz labāku rezultātu, nekā apgūstot to pašu vielu klasēs, tāpēc noteikti šādu mācīšanās formu nevajadzētu noniecināt.

Bet, ja vēl neesi pārliecināts, ka autodidaktisms tiešām ir ideāls veids, kā mācīties, izglītoties un, ka ar tā palīdzību ir iespējams ko sasniegt, tad šeit būs neliels uzskaitījums ar populāriem autodidaktiem: Ernests Hemingvejs, Johans Volfgangs fon Gēte, Stenlijs Kubriks, Vudijs Alens, Kventins Tarantīno, Stīvens Spīlbergs, Kreigs Fērgusons, Deivids Bovijs, Džimijs Hendriks, Eminems, Rasels Krovs, Brāļi Raiti, Tomass Edisons, Leonardo da Vinči, Bendžamins Franklins, Ābrahams Linkolns un vēl daudzi citi.



Sevis izglītošana

Šis blogs tiek veidots cilvēkiem, kam interesē sevis izglītošana un pilnveidošanās un tieši tāpēc šoreiz pieķeršos šai tēmai par sevis izglītošanu jeb tā dēvēto mūžizglītību. Ja jūs kādreiz esat paši izpētījuši kādu jums interesējošu priekšmetu tad noteikti esat sapratuši, ka pašam tā teikt “izkost” cauri kādu tēmu ir daudz noderīgāk jo šādu pieredzi jūs noteikti vienmēr atcerēsities un noteikti neaizmirsīsit to, kā nonācāt pie pareizās atbildes.

Ja runājam vairāk tieši par izglītošanos vispārējā nozīmē, tad manuprāt nav nekā labāka par vecajām labajā grāmatām un to, ko cilvēki ir rakstījuši šajās grāmatās. Ja jūs padomājat par to, tad autors rakstot grāmatu noteikti ir ielicis visu savu informāciju šajā saturā un tātad jūs varat, izlasot, pāris simtus-lapaspušu iegūt zināšanas, ko šis autors ir sakrājis vairāku gadu vai pat gadu desmitu gaitā. Tieši šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka visiem cilvēkiem vajadzētu veltīt vismaz stundu dienā šādai izglītībai un grāmatu lasīšanai. Protams stunda dienā var likties daudz, bet ja paskatāmies uz zināmiem cilvēkiem, kā lielvalstu prezidentiem, zinātniekiem, biznesmeņiem un izgudrotājiem, tad viennozīmīgi viņi visi lasa grāmatas un dara to patiešām plašos apjomos. Un ja jau ASV prezidentam pietiek laiks veltīt dienā pusstundu vai stundu grāmatu lasīšanai, tad noteikti arī tu vari izbrīvēt šo laiku savu zināšanu palielināšanai un jaunu kon-ceptu un sakarību iegūšanai, kuras vēlāk varēsi izmantot savā nākotnē.

Cilvēka smadzenes ir sarežģītākais no pašreiz cilvēkiem zināmajiem objektiem visumā un tas, ka mūsu galvā atrodas miljardiem neironu un simtiem miljardu saiknes starp viņiem vien jau ir pierādījums, ka šis orgāns ir domāts attīstībai un attīstīšanai. Cilvēka smadzeņu pamatā ir pavisam vienkārši modeļu atpazīšanas neironi, kas meklē sakritības starp dažādām lietām. Un jo vairāk informācijas cilvēkam ir jo vairāk ir iespējams šīs sakritības atrast tāpēc ikvienam, kas vēlas sevi pilnveidot un iegūt jaunas zināšanas nepieciešams iegūt aizvien jaunu un jaunu informāciju.

Lai gan mūsdienās ir pieejama televīzija, radio, datorspēles un citas izklaides, tomēr arī zināšanu iegūšana un mācīšanās var būt tikpat izklaidējoša, kā visas šīs citas darbības. Ikvienam no mums iekšā ir šī ziņkārība un tieksme uzzināt jaunākās ziņas un citu informāciju, tomēr šo ziņkāri nevajadzētu apmierināt ar ziņu portāliem vai datorspēlēm, seriāliem vai filmām, bet izmantot to lasīšanai izglītībai un sevis pilnveidošanai. Arī grāmata var būt tikpat interesanta, kā izlasīt jaunākas ziņas mums pieejamajos ziņu portālos un grāmatā iegūtās zināšanas būs daudz svarīgākas jūsu tālākajā dzīvē, jo dos jums iespēju labāk izprast pasaule sev apkārt un galu galā arī izmainīt to.

 



Mācība par mācībām(MetaCogniton)

domat_par_domasanuMācība par mācīšanos vai vairāk zināma, kā domāšana par domāšanu ir zinātnisks virziens, kas pēta, kā mēs, cilvēki, nodarbojamies ar sevis pilnveidošanu un regulāciju tādā veidā vienmēr sekojot līdzi savām domām. Šis novirziens ir radies jau simtiem un tūkstošiem gadu atpakaļ un jau filozofi, kā Aristotelis savos darbos ir izmantojuši šīs metodes, kad tiek jautāti jautājumi par mācībām un savām darbībām.
Visvieglāk saprast šo “Mācību par Mācību” ir tad, kad notiek kādas lietas mācīšanās vai apgūšana. Pieņemsim, ka jūs mācītos ģitāru un jums būtu jāiemācās spēlēt vienu konkurēto dziesmu. Tad sākumā noteikti jūs nespētu kontrolēt savus pirkstus un koordināciju un jums vajadzētu sev jautāt jautājumus, kā (Kā efektīvāk iemācīties kustināt vienu roku, kā trenēt pirkstus, cik stundas dienā būtu optimāli mācīties, vai nav citi veidi, kā iemācīties daļu no dziesmas). Un kad šie jautājumi tiek atbildēti jūs nodarbojaties ar domāšanu par domāšanu, jo jūs cenšaties efektīvāk un labāk domāt, kā spēlēt šo ģitāru.
Ja mēs apskatām šo frāzi vēl dziļāk, tad domāšana par domāšanu var būt arī kaut kas vēl abstraktāks, jo ir iespējams domāt par to, kā tieši notiek savu domu regulācijas, kā būtu pareizāk uzdot jautājumus un kā labāk analizēt situācijas lai tās būtu vēl objektīvākas. Arī gadījumos, kad cilvēks domā par to, ka vienu priekšmetu viņam ir vieglāk apgūt kā otru vai arī tad, kad tiek salīdzināts tas, kur vēl šāda līdzīga pieredze ir bijusi ir šī meta-domāšana.

Sai sfērai ir ļoti liels potenciāls, jo kad cilvēkam iemāca šīs lietas, tās pilnīgi dabiski sāk notikt, jo tā ir no tām lietām, ko nav iespējams aizmirst. Ja jūs kādreiz esat vienkārši dienas laikā sapņojuši un domājuši par dzīvi vai par sevi un pieķērāt sevi domājot par šādām lietām, tad noteikti ka tas noteiks vēl un agri vai vēlu jūs sāksit arī koriģēt sevi un tādā veidā pilnveidot savas zināšanas un arī to kādā veidā jūs mācaties.
Ja paskatāmies, piemēram, uz Einšteinu, tad viņam ļoti patika nodarboties ar sapņošanu un dažādu filozofisku lietu apspriešanu un domāšanu. Un esot šajos tā saucamajos domu-eksperimentos Einšteins mēģināja izprast lietas no cita skata punkta. Lasot viņa autobiogrāfiju var redzēt, ka viņa atklājums un ģenerālās relativitātes teorija tapa pēc domu eksperimentiem par to, kā būtu vizināsiet uz gaismas stara un kas notiktu ja tramvajs kustētos gaismas ātrumā.

Ceru, ka būšu iepazīstinājis jūs ar šo konceptu un tālāk viss ir jūsu ziņā, vai jūs izvēlēsities izpētīt šo interesanto zinātnes novirzienu vai nē.

 



Pārdomas par izglītības sistēmu

Mūsdienu izglītības sistēma pārsvarā sastāv no tā, ka bērniem ir jāsēž klasēs un jāmācās priekšmeti pēc noteikta plāna, kur tiek uzskatīts, ka visi bērni ir vienādi un visiem jābūt vienādām zināšanām visos priekšmetos. Šādas noteiktas izglītības sistēmas ir liesākajā daļā Eiropas savienības un lai gan to mērķis ir izglītot visus bērnus vienlīdzīgi, tomēr patiesība ir tāda, ka šāds mērķis vienkārši nevar būt iespējams. Ja valdības padomātu par to, ka katrs bērns taču ir individuāls un katram ir savas mācīšanās iemaņas, ātrums un apt intereses, tāpēc mācīt visiem skolēniem vienu un to pašu vielu gadu no gada ir pilnīgi neproduktīvi. Ja mēs skatāmies to, cik ātri attīstās pārējā pasaule ieskaitot tehnoloģijas un zinātni tad būtu jocīgi bērniem mācīt vienu un to pašu pat tad, ja ir izveidotas un atrastas daudz un dažādas jaunas metodes un mācīšanas principi.

Ja mēs skatāmies uz pasaules slavenākajiem cilvēkiem, kā Tomass Edisons, Henrijs fords, Ričards Brensons un pat Stīvs Džobs, tad visi šie intelektuāļi nav pabeiguši formālās mācības. Daži no šiem līderiem nav pabeiguši pat formālās vidusskolas izglītību bet neviens no viņiem nav pabeidzis augstskolu un ja šādi cilvēki spēj sasniegt tik daudz bez šīs izglītības, tad kāpēc tā vispār ir vajadzīga? Uz šiem jautājumiem atbildes mēs varam trast tikai skatoties, kā cilvēki uzņem informāciju, un kādā veidā katram indivīdam labāk būtu mācīties, jo kur viens bērns labāk uztver audio informāciju tur citam vajag visu aptaustīt un tātad sajūtas viņam ir dominantais informācijas iegūšanas veids. Un kā gan skolā saliekot vairākus šādus pilnīgi atšķirīgus bērnus tie var iemācīties vienu un to pašu vienādā ātrumā un pēc vienādiem standartiem?

Viss šis noved mūs pie tā, ka teorētiski katram skolniekam būtu nepieciešams viens skolotājs, kas to virzītu uz priekšu un zinātu visas šī bērna dotības un iemaņas. Bet tā kā šāds scenārijs no finansiālā skatpunkta nav iespējams, tad katram skolotājam vajadzētu pēc iespējas mazāk studentu ( maksimums 5) lai šis skolotājs spētu tiešām iepazīties ar katru no šiem bērniem personīgi un vadīt viņus pareizajā virzienā, kur katrs no viņiem izrāda kādu potenciālu. Ja izglītības sistēma būtu veidota šādā veidā, tad būtu jāmaina arī priekšmeti un, protams, būtu jāiemāca bērniem pamata lietas, kā matemātika un valoda, pamati bioloģijā fizikā un ķīmijā, tomēr padziļināti bērniem šīs lietas izprast nevajadzētu līdz viņi būtu gatavi to mācīties. Varbūt vienam bērnam interesētu bioloģija un jau pirmajās klasēs tas vēlētos mācīties par ģenētiku un molekulām un to uzbūvi, bet citam tajā pašā laikā interesētu matemātika un advancēti algoritmi. Protams, šādā veidā mēs veidotu speciālistus katrā nišā un tas arī ir tas, kas mūsdienās ir vajadzīgs, jo ar vidējām zināšanām panākt atpazīstamību un sasniegt karjeras virsotnes paliek aizvien grūtāk un grūtāk.