Pārdomas par izglītības sistēmu

Mūsdienu izglītības sistēma pārsvarā sastāv no tā, ka bērniem ir jāsēž klasēs un jāmācās priekšmeti pēc noteikta plāna, kur tiek uzskatīts, ka visi bērni ir vienādi un visiem jābūt vienādām zināšanām visos priekšmetos. Šādas noteiktas izglītības sistēmas ir liesākajā daļā Eiropas savienības un lai gan to mērķis ir izglītot visus bērnus vienlīdzīgi, tomēr patiesība ir tāda, ka šāds mērķis vienkārši nevar būt iespējams. Ja valdības padomātu par to, ka katrs bērns taču ir individuāls un katram ir savas mācīšanās iemaņas, ātrums un apt intereses, tāpēc mācīt visiem skolēniem vienu un to pašu vielu gadu no gada ir pilnīgi neproduktīvi. Ja mēs skatāmies to, cik ātri attīstās pārējā pasaule ieskaitot tehnoloģijas un zinātni tad būtu jocīgi bērniem mācīt vienu un to pašu pat tad, ja ir izveidotas un atrastas daudz un dažādas jaunas metodes un mācīšanas principi.

Ja mēs skatāmies uz pasaules slavenākajiem cilvēkiem, kā Tomass Edisons, Henrijs fords, Ričards Brensons un pat Stīvs Džobs, tad visi šie intelektuāļi nav pabeiguši formālās mācības. Daži no šiem līderiem nav pabeiguši pat formālās vidusskolas izglītību bet neviens no viņiem nav pabeidzis augstskolu un ja šādi cilvēki spēj sasniegt tik daudz bez šīs izglītības, tad kāpēc tā vispār ir vajadzīga? Uz šiem jautājumiem atbildes mēs varam trast tikai skatoties, kā cilvēki uzņem informāciju, un kādā veidā katram indivīdam labāk būtu mācīties, jo kur viens bērns labāk uztver audio informāciju tur citam vajag visu aptaustīt un tātad sajūtas viņam ir dominantais informācijas iegūšanas veids. Un kā gan skolā saliekot vairākus šādus pilnīgi atšķirīgus bērnus tie var iemācīties vienu un to pašu vienādā ātrumā un pēc vienādiem standartiem?

Viss šis noved mūs pie tā, ka teorētiski katram skolniekam būtu nepieciešams viens skolotājs, kas to virzītu uz priekšu un zinātu visas šī bērna dotības un iemaņas. Bet tā kā šāds scenārijs no finansiālā skatpunkta nav iespējams, tad katram skolotājam vajadzētu pēc iespējas mazāk studentu ( maksimums 5) lai šis skolotājs spētu tiešām iepazīties ar katru no šiem bērniem personīgi un vadīt viņus pareizajā virzienā, kur katrs no viņiem izrāda kādu potenciālu. Ja izglītības sistēma būtu veidota šādā veidā, tad būtu jāmaina arī priekšmeti un, protams, būtu jāiemāca bērniem pamata lietas, kā matemātika un valoda, pamati bioloģijā fizikā un ķīmijā, tomēr padziļināti bērniem šīs lietas izprast nevajadzētu līdz viņi būtu gatavi to mācīties. Varbūt vienam bērnam interesētu bioloģija un jau pirmajās klasēs tas vēlētos mācīties par ģenētiku un molekulām un to uzbūvi, bet citam tajā pašā laikā interesētu matemātika un advancēti algoritmi. Protams, šādā veidā mēs veidotu speciālistus katrā nišā un tas arī ir tas, kas mūsdienās ir vajadzīgs, jo ar vidējām zināšanām panākt atpazīstamību un sasniegt karjeras virsotnes paliek aizvien grūtāk un grūtāk.